TAIDO

Kas ir dzjudzjucu?

Džiu-džitsu (jeb dzju_dzjucu) ir japāņu kaujas māksla, kura vēsturiski ir radīta pretinieka neitralizēšanai kaujas laukā, līdz ar to tā ietver visus cīņas komponentus, kuri ir pielietojami pretinieka pieveikšanai – sitieni, metieni, sāpju un žņaugšanas paņēmieni. Tulkojumā no japāņu valodas tas nozīmē „elastības māksla”.. Šajā cīņas mākslā liela nozīme ir prasmei izmantot pretinieka spēku un darbības savā labā.

Kāpēc dažādi pieraksta? (dzjudzjucu, jiu-jitsu, ju-jitsu, ju-jutsu)

Pievēršoties jautājumam par to, kāpēc dažādi pieraksta, sākumā būtu jāapzinās, ka rakstība latviešu valodā notiek ar burtu starpniecību, kur katram burtam vai burtu salikumam atbilst sava skaņa, turpretī austrumu civilizācijas valstīs (Ķīna, Japāna, Koreja u.c.) rakstība notiek ar hieroglifu starpniecību, kur katrs hieroglifs apzīmē veselu vārdu ar tam raksturīgu skanējumu, kuru ar burtu starpniecību var attēlot tikai aptuveni. Jau salīdzinot latviešu valodas fonētiku ar angļu, vācu vai krievu valodām, kuras visas pieder Rietumu civilizācijas saimei, mēs varam konstatēt, ka katrā no tām ir skaņas, kuru nav latviešu valodai un otrādi, tāpēc arī nebūtu jābrīnās, ka šīs japāņu kaujas mākslas nosaukumu tik dažādi pieraksta, jo japāņu valoda no Rietumu civilizācijas valodām atšķiras kā diena no nakts. Galu galā lietas būtība nav rakstībā, bet gan jēgā, ko mēs ieliekam šajā vārdā.

Kad radās dzjudzjucu?

Vēsturiski šis cīņas veids ir radies Ķīnā. Japānā tas ieceļoja kopā ar ķīniešu misionāriem, diplomātiem un sabiedriskajiem darbiniekiem 7.gadsimtā, kad Japāna uzturēja aktīvu kultūras apmaiņu ar Ķīnu un “civilizējās”, jo “Padebešu impērija” bija tā laika reģionālais civilizācijas un kultūras centrs. Praktiskie japāņi ķīniešu kaujas mākslu racionalizēja un pielāgoja savām vajadzībām, proti – izmantošanai kaujas laukā, jo, praktiski, līdz pat 16.gadsimta beigām Japānu plosīja kari – sākumā ar japāņu salu pirmiedzīvotājiem ainiem, bet pēc tam – dažādu klanu starpā. Tā bija viena no mākām, ko samuraji apguva paralēli cīņai ar zobenu (ken-dzjutsu), šaušanai ar loku (kju-dzjutsu), jāšanai (ba-dzjutsu) un citām iemaņām. Dzjudzjucu noderēja gadījumos, kad samurajs kaujas laikā bija palicis bez ieroča un viņam nācās aizstāvēties ar kailām rokām (piemēram, ierocis iestrēdzis pretinieka bruņās, salūzis, vai arī vienkārši izslīdējis no asinīm slacītajām rokām).

Kas bija dzjudzjucu radītājs?

Dzjudzjucu attīstījās vienlaicīgi dažādās Japānas daļās, radās daudzi stili un skolas. Šāda situācija radās tādēļ, ka dzjudzjucu pamatā ir vairāki Šaoliņas ziemeļu stili, kurus, kā iepriekš minēts, ķīniešu ieceļotāji, neatkarīgi viens no otra, ieveda Japānā. Dzjudzjucu evolucionēja līdz ar bruņojuma un kaujas taktikas attīstību. Taču par mūsdienu dzjudzjucu pamatlicēju uzskatāms japāņu ārsts Akajama Sirobeji. Viņš desmit gadus dzīvoja un strādāja japāņu misijā Ķīnā, kur arī apguva kaujas mākslas. Pēc atgriešanās dzimtenē viņš kopā ar skolniekiem pierakstīja un sistematizēja ap 3000 paņēmienu, kurus prezentēja imperatoram. 300 paņēmieni tika atlasīti un atzīti par lietderīgiem imperatora gvardes apmācībai (pārējie tika atzīti vai nu par pārāk sarežģītiem, traumējošiem vai nežēlīgiem). Leģenda stāsta, ka reiz, kādā ziemas rītā Akajama Sirobeji izgāja savā dārzā, kad pēkšņi ieraudzīja, kā no sniega segas svara salūza priedes zars. Un pēc tam viņš pamanīja, ka apsnigušais kārkla zars noliecās, sniegs no tā noslīdēja un zars iztaisnojās nesalūzis no sniega smaguma. Tā viņš arī esot noformulējis „elastīgas mākslas” ideju – padoties, lai uzvarētu.

Kad dzjudzjucu kļuva populārs?

Dzjudzjucu kļuva īpaši populārs 19. gs. beigās, kad pēc Meidzi buržuāziskās revolūcijas 1868.gadā Japānā oficiāli likvidēja samuraju kastu un aizliedza ikdienā nēsāt zobenu. Valsīti notika plašas reformas – armijā tika uzņemti visu kārtu pārstāvji un dzjudzjucu pārstāja kļūt par samuraju ekskluzīvu nodarbošanos. Daudzi samuraji zaudēja darbu. Izglītotākie tika uzaicināti izveidot modernu Japānas armiju pēc rietumvalstu armiju parauga, citi mēģināja pelnīt ar dzjudzjucu apmācību. Jāpiezīmē, ka Meidzi reformācija darīja galu Japānas pašizolācijas politikai, kura ilga gandrīz 200 gadus. Šajā laikā pie Japānas krastiem tika atļauts piestāt tikai diviem kuģiem gadā – vienam no Ķīnas un vienam – no Holandes. Beidzoties pašizolācijai, Japānā tika pēc rietumu parauga organizētas augstskolas, kurās strādāja rietumu mācībspēki. Strauji attīstījās arī diplomātiskās attiecības ar rietumvalstīm. Japāņi pārņēma labāko un progresīvāko, ko spēja dot rietumu civilizācija, bet eksportēja labāko, kas bija viņiem pašiem – kaujas mākslas, dzjudzjucu tai skaitā. Vairāki dzjudzjucu meistari, kā arī viņu amerikāņu un eiropiešu skolnieki savas zināšanas aizveda uz Angliju, Franciju, ASV, Krieviju un citām zemēm, tādējādi aizsākot dzjudzjucu izplatību visā pasaulē. Vēlāk dzjudzjucu taktiskie principi un tehniskie paņēmieni tika likti pamatā tādām pazīstamām cīņām kā džudo, aikido, sambo u.c.

Kāds ir mūsdienu dzjudzjucu? (JJ, BJJ, Aikido, SAMBO, JUDO uc.)

Mūsdienu dzjudzjucu ir tik daudzveidīgs, kā pāris vārdos to aprakstīt nevar. Kopš šī kaujas māksla izceļoja no Japānas, to ir praktizējuši tūkstošiem cilvēku, daudzi no viņiem ir kļuvuši par ievērojamiem speciālistiem šajā jomā un katrs ir atstājis daļiņu sevis kopējā mantojumā. Tradicionālo dzjudzjucu var salīdzināt ar mežābeli, kurai selekcionārs uzpotē savu kultūršķirni. Dzjudzjucu ir pirmavots tādiem cīņas veidiem kā džudo, sambo brazīliešu jiu-jitsu un aikido. Ir arī radušās sacensības pēc MMA (mixed martial arts jeb jauktās kaujas mākslas) noteikumiem, kur cīkstoņi drīkst pielietot gandrīz jebkuru tehniku (ar saprātīgiem ierobežojumiem, protams). Bet ir arī cilvēki, kas dzjudzjucu praktizē tā paša iemesla dēļ, kāpēc šī cīņa ir radusies – izmantošanai kaujas laukā jeb dienestā. Īsāk sakot – dzjudzjucu attīstība ir aizgājusi pa diviem ceļiem – sportisko un praktisko.

Kāds dzjudzjucu ir mūsu izpratnē?

Mūsuprāt, dzjudzjucu ir universāls komplekss, kura ietvaros ir iespējams praktizēt, ne tikai šai kaujas mākai raksturīgos paņēmienus, bet arī citos cīņas veidos sastopamās tehnikas. Savās nodarbībās, paralēli klasiskajam dzjudzjucu, mēs apgūstam arī boksa, sambo, karate un muai-tai tehnisko arsenālu. Mēs raugāmies, lai apgūstamie paņēmieni būtu dabiski un viegli izpildāmi, un pats galvenais, lai, nepieciešamības gadījumā, tie būtu arī praktiski pielietojami konfrontācijā ar jebkuru pretinieku.